The Spectacled Eider is found along the west coast of Alaska, between Point Barrow and the Lower Kuskokwim River. They are most abundant in the Yukon Delta.
Biogeographic Regions: nearctic (Native )
The ducks are omnivorous. The majority of their diet includes mollusks, such as Razor clams. They also feed on terrestrial and freshwater plant material. Juveniles have been found to eat caddis fly larvae. The spectacled eider rarely dives and is seen mostly dabbling for food.
Humans have hunted the spectacled eider in the past. Eskimos have stated that this is the best tasting eider. The pelts and eggshells have also been used for decorative purposes. Another benefit of the eider is the esthetic value that comes from seeing such an unusually colored bird.
The spectacled eider is uncommon. This is mostly due to the small location of where the bird is found. The bird population has been reported as declining in the past. To counteract this decline there have been attempts to raise the birds in captivity, but these efforts are limited by the difficulty of obtaining the eggs during the arctic summer. Spectacled eiders were first hatched in captivity in 1976. The major concern for the bird now is determining the location of the non-breeding habitat. This is important to know because the habitat of this bird could be unintentionally destroyed, especially if it is in a very concentrated area.
IUCN Red List of Threatened Species: least concern
Perception Channels: visual ; tactile ; acoustic ; chemical
Although their winter residence is still unknown, some researchers suspect it is somewhere in the Bering Sea and possibly on southern edge of the ice pack. The ducks are sometimes seen resting on floating ice.
The breeding habitat of the spectacled eider is generally near shores, lakes, and deltas along the coast of Alaska. The ducks prefer lowland tundra with small ponds and close proximity to the salt water. They require high grasses to build the nests. The non-breeding habitat is uncertain.
Terrestrial Biomes: tundra
Aquatic Biomes: coastal
Average lifespan
Status: wild: 106 months.
These ducks are sexually dimorphic. With wings folded, the adult male duck is 255-267 mm long, while the female is 240-250 mm. The weight is approximately 1.63 kilograms for males and 1.6 kilograms for females.
The spectacled eider differs from other eiders in that its feathers extend down to the nostrils on the bill. This bill is bright orange on males and blue-gray on females. Both sexes have bright yellow feet. Male eiders, however, have a black chest and pale green head. They are best distinguished by their white patches around the eyes, which are encircled by black feathers to give the appearance of spectacles. Female are drab in comparison. They are brown with black discontinuous streaks and bars of brown. The females also have patches round the eyes, but they are light brown.
Range mass: 1600 to 1630 g.
Other Physical Features: endothermic ; bilateral symmetry
Breeding generally occurs on the Alaskan coast and in northeastern Siberia. Pair bonds form at the beginning of each breeding season, during which there is constant contact between members of a pair. These bonds break immediately after the breeding season is over. To initiate breeding, females perform inciting movements and calls. Males respond by performing ritualized displays that include exposing the blackened chest. Nesting occurs in the grass flats or on the periphery of tundra ponds. The nest is built by the female and is lined with grass stems and a large amount of down. Once eggs are laid, the female is very protective of the nest and will often be extremely hesitant to leave, even allowing people to touch her. Clutch sizes average 4.5 eggs and range in number from one to eight. An egg is laid every other day. Incubation lasts for approximately 24 days while the fledging period lasts for 53 days. Drakes are able to mate when they are two years old.
Behavior:
Average eggs per season: 4.5.
Average time to hatching: 24 days.
Average fledging age: 53 days.
Key Reproductive Features: iteroparous ; gonochoric/gonochoristic/dioecious (sexes separate); sexual ; oviparous
An eider lunedek (Somateria fischeri) a zo un evn palvezek eus ar c'herentiad Anatidae.
L'èider d'ulleres (Somateria fischeri) és un ocell de la família dels anàtids (Anatidae) que habita llacs i estanys de la tundra de la costa àrtica del nord de Sibèria oriental i a través de la Península de Txukotka fins al nord d'Alaska.
L'èider d'ulleres (Somateria fischeri) és un ocell de la família dels anàtids (Anatidae) que habita llacs i estanys de la tundra de la costa àrtica del nord de Sibèria oriental i a través de la Península de Txukotka fins al nord d'Alaska.
Aderyn a rhywogaeth o adar yw Hwyaden fwythblu sbectolog (sy'n enw benywaidd; enw lluosog: hwyaid mwythblu sbectolog) a adnabyddir hefyd gyda'i enw gwyddonol Somateria fischeri; yr enw Saesneg arno yw Spectacled eider. Mae'n perthyn i deulu'r Hwyaid (Lladin: Anatidae) sydd yn urdd y Anseriformes.[1]
Talfyrir yr enw Lladin yn aml yn S. fischeri, sef enw'r rhywogaeth.[2]
Caiff ei fagu er mwyn ei hela.
Mae'r hwyaden fwythblu sbectolog yn perthyn i deulu'r Hwyaid (Lladin: Anatidae). Dyma rai o aelodau eraill y teulu:
Rhestr Wicidata:
rhywogaeth enw tacson delwedd Alarch gyddfddu Cygnus melancoryphus Alarch utganol Cygnus buccinator
Aderyn a rhywogaeth o adar yw Hwyaden fwythblu sbectolog (sy'n enw benywaidd; enw lluosog: hwyaid mwythblu sbectolog) a adnabyddir hefyd gyda'i enw gwyddonol Somateria fischeri; yr enw Saesneg arno yw Spectacled eider. Mae'n perthyn i deulu'r Hwyaid (Lladin: Anatidae) sydd yn urdd y Anseriformes.
Talfyrir yr enw Lladin yn aml yn S. fischeri, sef enw'r rhywogaeth.
Caiff ei fagu er mwyn ei hela.
Die Plüschkopfente (Somateria fischeri) ist eine große Meerente, die an den Küsten von Alaska und dem nordöstlichen Sibirien lebt.
Plüschkopfenten sind große Entenvögel, innerhalb der Gattung der Eiderenten jedoch die kleinste Art.[1] Sie erreichen eine Körperlänge zwischen 52 und 57 Zentimeter. Die Männchen wiegen zwischen 1500 und 1850 Gramm. Die Weibchen erreichen ein Gewicht von 1400 bis 1850 Gramm.[2] Die Art ist damit etwas kleiner als die nah verwandte Eiderente.
Die Männchen sind unverkennbar mit ihrem schwarzen Körper, dem weißen Rücken und dem gelb-grünen Kopf, der zwei große, weiße Augenflecke besitzt. Die Nackenfedern sind etwas verlängert, was dieser Ente ein dickhalsiges Aussehen verleiht. Der Schnabel ist orangefarben und bis zu den Nasenlöchern von einem hellgrünen Visier mit weißem Rand bedeckt. Der Schnabelnagel ist hell. Beine und Füße sind hellgelb, die Schwimmhäute sind graugelb. Die Iris ist rotbraun.
Das Weibchen ist überwiegend braun gefärbt, kann aber durch ihre Größe und ihre Gestalt von anderen Enten unterschieden werden. Von anderen Eiderenten ist sie durch die deutlich sichtbare Brille und dem Visier über der Schnabelwurzel gut zu unterscheiden.
Für das Männchen sind bislang keine Rufe beschrieben.[3] Das Weibchen gibt ein gutturales Krächzen als Alarmruf von sich und ruft die Küken mit einem gluckenden buckBUCK-buck-BUCK-buckBUCK. Dunenjunge geben zweisilbige Pfeiflaute von sich.
Wie nur wenige andere Vögel der Arktis weist die Plüschkopfente ein fest umrissenes Verbreitungsgebiet auf. Ihr Brutgebiet befindet sich zwischen den Flussmündungen der sibirischen Flüsse Kolyma und Indigirka sowie zu beiden Seiten des Yukondeltas in Alaska. An der Küste Nordsibiriens kommt sie von Beringstraße bis zur Mündung des Flusses Lena vor. An der Küste Alaskas gehört zu ihrem Verbreitungsgebiet auch der Küstenabschnitt zwischen Point Barrow und der Bristolbay. Sie dringen bis zu 120 Kilometer ins Inland vor.
Plüschkopfenten steht für ihre Fortpflanzung nur eine sehr kurze Zeitspanne zur Verfügung. Die Nester werden im Inland errichtet und befinden sich meist in der Nähe eines kleineren Gewässers, das einem einzelnen Paar meist als einzige Futterquelle dient. An größeren Gewässern brüten häufig mehrere Plüschkopfentenpaare.
In das Nest, das direkt auf den Tundraboden gebaut wird, werden 5 bis 9 Eier gelegt. Die Eier werden in einem Abstand von 24 Stunden gelegt. Das Weibchen beginnt mit der Brut meist bevor das Gelege vollständig ist. Die Küken schlüpfen nach 24 Tagen. Die Jungvögel sind nach etwa 50 Tagen flügge.
Die aus Krebstieren und Weichtieren bestehende Nahrung wird beim Tauchen erbeutet. Den Winter verbringen diese Vögel in großen Schwärmen an der Packeisgrenze des Arktischen Ozeans.
Die Plüschkopfente (Somateria fischeri) ist eine große Meerente, die an den Küsten von Alaska und dem nordöstlichen Sibirien lebt.
De Brileider (Somateria fischeri) is in fûgel út it skaai fan de Eiders.
Турукаан (очковая гага, Somateria fischeri Brandt.) - кылгас моойдоох, улахан төбөлөөх орто кус. Атыырыгар харахтарын тула үрүҥ "ачыкылаах". Төбөтүн түүтэ сырдык. Сүүһүгэр, оройугар, кэтэҕэр уонна иэдэстэригэр күөхтүҥү түүлэрдээх. Хабарҕата, моонньо, саннылара уонна кохсүн улахан аҥаара маҥаннар. Көхсүн кэлин өттө уонна өрөҕөтө, кутуругун анна - харалар. Тумса оранжевай, атахтара буровато-оливковай.
Саха сиригэр турукаан байҕал таһынааҕы туундараҕа олохсуйар, Дьааҥы илин өттүнэн Саха сирин кыраныыссатыгар дылы. Саҥа Сибиир арыыларыгар уонна Өлүөнэ дельтатыгар сороҕор көстөр. Саха сирин таһыгар Чукоткаҕа, Аляска хотугулуу-арҕаа өттүгэр уйаланар. Кыстыыр сирдэрэ: Беринг байҕалыгар муус соҕуруу кырыытыгар, Прибылов уонна Алеут арыылара.
Уйаланар сирдэригэр ыам ыйын бүтэһигэр, бэс ыйын саҥатыгар кэлэллэр. Кыра күөллэр кытыыларыгар пааранан уйаланар. 5-6 сырдык өҥнөөх сымыыттаах буолар. Күһүн балаҕан ыйыгар кыстыгар көтөр.
Аһылыга харамайдар уонна үүнээйилэр. Тууһа суох ууга үөннэри уонна кинилэр ыамалрын сиир, уу отун сэбирдэҕин, аһын, сибэккилэрин сиир. Байҕалга моллюскаларынан уонна ракообразнайдарынан аһылыктанар.
Турукаан (очковая гага, Somateria fischeri Brandt.) - кылгас моойдоох, улахан төбөлөөх орто кус. Атыырыгар харахтарын тула үрүҥ "ачыкылаах". Төбөтүн түүтэ сырдык. Сүүһүгэр, оройугар, кэтэҕэр уонна иэдэстэригэр күөхтүҥү түүлэрдээх. Хабарҕата, моонньо, саннылара уонна кохсүн улахан аҥаара маҥаннар. Көхсүн кэлин өттө уонна өрөҕөтө, кутуругун анна - харалар. Тумса оранжевай, атахтара буровато-оливковай.
Саха сиригэр турукаан байҕал таһынааҕы туундараҕа олохсуйар, Дьааҥы илин өттүнэн Саха сирин кыраныыссатыгар дылы. Саҥа Сибиир арыыларыгар уонна Өлүөнэ дельтатыгар сороҕор көстөр. Саха сирин таһыгар Чукоткаҕа, Аляска хотугулуу-арҕаа өттүгэр уйаланар. Кыстыыр сирдэрэ: Беринг байҕалыгар муус соҕуруу кырыытыгар, Прибылов уонна Алеут арыылара.
Уйаланар сирдэригэр ыам ыйын бүтэһигэр, бэс ыйын саҥатыгар кэлэллэр. Кыра күөллэр кытыыларыгар пааранан уйаланар. 5-6 сырдык өҥнөөх сымыыттаах буолар. Күһүн балаҕан ыйыгар кыстыгар көтөр.
Аһылыга харамайдар уонна үүнээйилэр. Тууһа суох ууга үөннэри уонна кинилэр ыамалрын сиир, уу отун сэбирдэҕин, аһын, сибэккилэрин сиир. Байҕалга моллюскаларынан уонна ракообразнайдарынан аһылыктанар.
The spectacled eider (pronounced /ˈaɪ.dər/) (Somateria fischeri) is a large sea duck that breeds on the coasts of Alaska and northeastern Siberia.
The spectacled eider is slightly smaller than the common eider at 52–57 cm (20–22 inches) in length. The male is unmistakable with its black body, white back, and yellow-green head with the large circular white eye patches which give the species its name. The drake's call is a weak crooning, and the female's a harsh croak.
The female is a rich brown bird, but can still be readily distinguished from all ducks except other eider species on size and structure. The paler goggles are visible with a reasonable view and clinch identification. Immature birds and eclipse adult drakes are similar to the female.
The binomial commemorates the German scientist Johann Fischer von Waldheim.
Currently, spectacled eiders occur along the coast of Alaska and easternmost Russia and into the Bering Sea. There are two breeding populations in Alaska and one in Russia. Historically there were more breeding individuals in Alaska but more recently the Russian population is much larger.[2] Currently the United States population is an estimated 3,000-4,000 nesting pairs[3]
The spectacled eider molts at sea anywhere from 2 to 45 kilometers from the shore and north of 63°N. Since they are rarely seen outside of their breeding grounds, their wintering grounds in the Bering Sea were not known until recently[4] with the help of satellite telemetry in 1995.[5]
The spectacled eider was listed as Threatened under the U.S. Endangered Species Act in 1993 but remains listed as under Least Concern on the IUCN Red List. The Red List keep the listing in this category because the spectacled eider does not meet the range size criterion or the population trend criterion.[6] The U.S. Fish and Wildlife Service originally listed the spectacled eider as Threatened because of a more than 96% drop in breeding population size in Alaska. With this listing and protection from the Migratory Bird Treaty Act of 1991, it is illegal to harvest any individuals through either sport or subsistence hunting.[7]
As a diving duck, the spectacled eider forages for food in the water by swimming and diving underwater. It is believed to be able to remain submerged longer than most diving ducks and mostly feeds on mollusks while at sea and aquatic insects, crustaceans, and plant material while on the breeding grounds.
Breeding pairs are formed in the wintering grounds before spring migration through male displays and female selection. Once at the nesting sites, females build a nest close to the pond on a raised ridge, called a hummock, that are lined with plant materials and feathery down. Nests may be reused for future years. Females are the sole incubators and caretakers of the eggs and chicks and will lay on average three to six eggs with an olive buff color. Eggs are incubated for 24 days and chicks leave the nest shortly after hatching to be led to the water by the female. The female protects the chicks but they do find all their own food. Spectacled eiders have a fairly rapid development to be such large birds; it only takes about 53 days or less before they can fly.[8]
There are multiple factors that threaten spectacled eider populations in the future including climate change and habitat loss. Historically their range was much larger than just the coast of Alaska and Russia. It also used to extend from the Nushagak Peninsula to Barrow and almost all the way to the Canadian border. Since spectacled eiders live in frigid areas that are not easily accessible to humans their main habitat loss has been a result of climate change. A future threats to their habitat is the possible development of oil and gas drilling near Teshekpuk Lake which has well been established as a globally significant important bird area.[9]
Female
Nest of a spectacled eider
The spectacled eider (pronounced /ˈaɪ.dər/) (Somateria fischeri) is a large sea duck that breeds on the coasts of Alaska and northeastern Siberia.
The spectacled eider is slightly smaller than the common eider at 52–57 cm (20–22 inches) in length. The male is unmistakable with its black body, white back, and yellow-green head with the large circular white eye patches which give the species its name. The drake's call is a weak crooning, and the female's a harsh croak.
The female is a rich brown bird, but can still be readily distinguished from all ducks except other eider species on size and structure. The paler goggles are visible with a reasonable view and clinch identification. Immature birds and eclipse adult drakes are similar to the female.
The binomial commemorates the German scientist Johann Fischer von Waldheim.
La Okulvitra molanaso (Somateria fischeri) estas granda birdospecio de la grupo de maraj anasoj kiu reproduktiĝas en la marbordoj de Alasko kaj nordorienta Siberio. Estas malmultaj registroj de vintraj vagantoj en norda Norvegio.
La kovrita nesto estas konstruita en tundro ĉe maro, foje en truoj kaj fendoj inter glacio, kaj la ino demetas 5–9 ovojn. Tiu specio plonĝas por krustuloj kaj moluskoj. La vintraj teritorioj estas malmulte konataj, sed satelita kontrolado kondukis al observado de grandaj aroj de birdoj ĉirkaŭ 100 km sudokcidente de la insulo de Sankta Laŭrenco en la Beringa Maro dum marto-aprilo. Tiu areo havas grandajn populaciojn de duvalvuloj en malsupraj kuŝejoj je profundoj de ĉirkaŭ 60 m kion la anasoj plonĝas por manĝi.
La Okulvitra molanaso estas iome pli malgranda ol la Komuna molanaso nome 52–58 cm longa. Temas pri specio kun klara seksa duformismo. La masklo estas nekonfuzebla kun nigra korpo, blanka dorso kaj flavecverda kapo kun grandaj cirklaj blankaj okulmakuloj, kio havigas al la specio per komuna nomo, bordataj je nigro. La nigra bordo iome plilarĝiĝas en kolflanko kiel limo de la okulmakuloj super blanka areo subvanga kaj trafrunta. La beko estas flavoranĝa kaj kun tre longa bekobazo. Ripoze kaj dumnaĝe videblas nigraj la brusto, flankoj kaj ventro. La alvoko de la masklo estas milda kanteto, kaj tiu de la ino estas akra gakado.
La ino estas tre markata malhelbruna birdo, sed povas esti facile distingata el ĉiuj inoj de aliaj anasoj escepte el aliaj specioj de molanasoj laŭ grando kaj strukturo. La pli palbrunaj okulvitraj areoj videblas de proksime. Nematuruloj kaj maskloj en eklipsa plumaro estas similaj al inoj, sed tiuj havas iom blankecajn dorsojn.
Tiu holarktisa birdo estas listata en Usono kiel Federale Minacata Specio kaj oni ne rajtas ĉasi ĝin.[1]
La latina scienca nomo por la specio omaĝas la germanan scienciston Johann Fischer von Waldheim.
La Okulvitra molanaso (Somateria fischeri) estas granda birdospecio de la grupo de maraj anasoj kiu reproduktiĝas en la marbordoj de Alasko kaj nordorienta Siberio. Estas malmultaj registroj de vintraj vagantoj en norda Norvegio.
La kovrita nesto estas konstruita en tundro ĉe maro, foje en truoj kaj fendoj inter glacio, kaj la ino demetas 5–9 ovojn. Tiu specio plonĝas por krustuloj kaj moluskoj. La vintraj teritorioj estas malmulte konataj, sed satelita kontrolado kondukis al observado de grandaj aroj de birdoj ĉirkaŭ 100 km sudokcidente de la insulo de Sankta Laŭrenco en la Beringa Maro dum marto-aprilo. Tiu areo havas grandajn populaciojn de duvalvuloj en malsupraj kuŝejoj je profundoj de ĉirkaŭ 60 m kion la anasoj plonĝas por manĝi.
La Okulvitra molanaso estas iome pli malgranda ol la Komuna molanaso nome 52–58 cm longa. Temas pri specio kun klara seksa duformismo. La masklo estas nekonfuzebla kun nigra korpo, blanka dorso kaj flavecverda kapo kun grandaj cirklaj blankaj okulmakuloj, kio havigas al la specio per komuna nomo, bordataj je nigro. La nigra bordo iome plilarĝiĝas en kolflanko kiel limo de la okulmakuloj super blanka areo subvanga kaj trafrunta. La beko estas flavoranĝa kaj kun tre longa bekobazo. Ripoze kaj dumnaĝe videblas nigraj la brusto, flankoj kaj ventro. La alvoko de la masklo estas milda kanteto, kaj tiu de la ino estas akra gakado.
La ino estas tre markata malhelbruna birdo, sed povas esti facile distingata el ĉiuj inoj de aliaj anasoj escepte el aliaj specioj de molanasoj laŭ grando kaj strukturo. La pli palbrunaj okulvitraj areoj videblas de proksime. Nematuruloj kaj maskloj en eklipsa plumaro estas similaj al inoj, sed tiuj havas iom blankecajn dorsojn.
Tiu holarktisa birdo estas listata en Usono kiel Federale Minacata Specio kaj oni ne rajtas ĉasi ĝin.
La latina scienca nomo por la specio omaĝas la germanan scienciston Johann Fischer von Waldheim.
El eider de anteojos[2] (Somateria fischeri) es una especie de ave anseriforme de la familia Anatidae, se distribuye en el noroeste de América del Norte y el noreste de Asia. Su nomenclatura binominal conmemora al científico alemán Johann Fischer von Waldheim.
Son aves acuáticas de gran tamaño, miden entre 52 y 57 centímetros de largo. Los machos pesan entre 1500 y 1850 gramos, las hembras pueden pesar desde 1400 hasta 1850 gramos.[3] Su envergadura oscila entre 80 y 95 cm.[4] La especie es ligeramente más pequeña que el eider común (Somateria mollissima).[5]
El macho es inconfundible con su cuerpo negro, el dorso blanco y la cabeza amarilla-verdosa que cuenta con dos grandes manchas oculares blancas. Las plumas del cuello son un poco más largas que el resto, dando la impresión de que tienen un cuello grueso. El pico es naranja, las fosas nasales están cubiertas por una visera de color verde claro con un borde blanco. Las patas son de color gris claro y las aletas de color amarillento. El iris es de color marrón rojizo. Las hembras son sobre todo marrón, pero se puede distinguir de otros patos por su tamaño y forma. Son diferentes de otros eiders por los "anteojos" muy visibles.
Se alimenta principalmente de crustáceos y moluscos capturados por buceo. También se alimenta de insectos durante la época de cría.
Como otras aves del Ártico tiene un área de distribución claramente definida. Su área de nidificación se encuentra entre las desembocaduras de los ríos Kolyma y Indigirka de Siberia y a ambos lados del delta del río Yukon en Alaska. En la costa norte de Siberia se distribuye desde el estrecho de Bering hasta la desembocadura del río Lena. En la costa de Alaska su área de distribución incluye la zona costera entre Punta Barrow y la bahía de Bristol. Se adentran hasta 120 km tierra adentro.
La polinia de la isla San Lorenzo frente a las costas de Alaska es hogar de casi la totalidad de la población mundial de eider de anteojos durante seis meses al año.[6]
Sólo tiene un período muy corto para la reproducción después de deshielo. Suelen construir sus nidos cerca de un pequeño cuerpo de agua que sirve generalmente de única fuente de alimento. En el nido —que se construye directamente sobre el suelo de la tundra— las hembras ponen de 5 a 9 huevos. Los huevos eclosionan después de 24 días. Los jóvenes son capaces de volar después de unos 50 días. Los machos tienden a dejar el nido en el momento del desove y migran hacia el mar de Bering.
Los nidos son a veces atacados por zorros, visones, págalos o gaviota. Cuando esto sucede la hembra puede realizar una puesta de reemplazo.[7]
El eider de anteojos (Somateria fischeri) es una especie de ave anseriforme de la familia Anatidae, se distribuye en el noroeste de América del Norte y el noreste de Asia. Su nomenclatura binominal conmemora al científico alemán Johann Fischer von Waldheim.
Somateria fischeri Somateria generoko animalia da. Hegaztien barruko Anatidae familian sailkatua dago.
Somateria fischeri Somateria generoko animalia da. Hegaztien barruko Anatidae familian sailkatua dago.
Silmälasihaahka (Somateria fischeri) on Suomessa tavattavan haahkan sukulainen.
Silmälasihaahka on hiukan haahkaa pienempi, 52–57 cm pitkä. Koiras on huomiota herättävä kirjavassa höyhenpeitteessään: selkä on valkea, vartalo muuten musta ja pää kellanvihreä valkeita "silmälaseja" lukuun ottamatta. Naaras on sorsalintujen tapaan ruskeansävyinen mutta selvästi haahkan muotoinen, ja sen silmälasit erottuvat muuta höyhenpeitettä vaaleampina.
Silmälasihaahka pesii Alaskan ja Koillis-Siperian rannikoilla. Länsi-Euroopasta, lähinnä Pohjois-Norjasta, tunnetaan muutama havainto. Näistä ainakin osa on varmentamattomia. Ei tavattu Suomessa. Silmälasihaahkakannan pääasiallinen talvehtimispaikka on keskellä Beringinmerta. [2]
Silmälasihaahka syö simpukoita meren pohjasta. [2]
Somateria fischeri
L'Eider à lunettes (Somateria fischeri) est une espèce de palmipède appartenant à la famille des Anatidae.
Les eiders à lunettes sont de grands palmipèdes, même s'ils sont les plus petits des eiders. Ils mesurent entre 52 et 57 centimètres de long. Les mâles pèsent entre 1 500 et 1 850 grammes contre 1 400 à 1 850 grammes pour les femelles.
Les mâles sont reconnaissables à leurs corps noirs, leurs dos blancs et à leurs têtes jaune vert qui comportent deux grandes taches blanches autour des yeux. Les plumes de la nuque sont un peu plus longues que les autres, donnant l'impression qu'ils ont un cou épais. Le bec orange est recouvert jusqu'aux narines par une visière vert clair à bord blanc. Les pattes sont jaune clair et les palmes gris jaunâtre. L'iris est brun-rouge.
Les femelles sont essentiellement brunes, mais peuvent être différenciées des autres canards par leur grandeur et leur silhouette. On les différencie des autres eiders grâce aux "lunettes" fortement visibles et à la visière située recouvrant la racine du bec.
Cet oiseau niche sur les côtes de l'Alaska et dans le nord-est de la Sibérie. La population mondiale d'eiders à lunettes est estimée entre 330 000 et 390 000 individus[1].
La polynie de l'Île Saint-Laurent, au large de l'Alaska, abrite la quasi-totalité de la population mondiale d'eiders à lunettes six mois par an[2]. L'hivernage se déroule en Mer de Béring.
Les eiders à lunettes ne disposent que d'une très courte période pour leur reproduction, après la fonte des neiges. Les nids sont construits à l'intérieur des terres et se trouvent le plus souvent à proximité d'un petit plan d'eau, qu'un seul couple utilise généralement comme seule source de nourriture. Des plans d'eau plus grands sont souvent utilisés par plusieurs couples d'eiders à lunettes.
Cinq à neuf œufs sont pondus dans le nid qui est généralement érigé à même le sol de la toundra. Ils sont pondus dans un laps de temps de 24 heures. La femelle commence généralement à couver avant que la ponte ne soit terminée. Les œufs éclosent après 24 jours. Les jeunes sont capables de voler après environ 50 jours. Les mâles quittent en général le nid au moment de la ponte et migrent dans la mer de Béring.
Les nids sont parfois attaqués par des renards, des visons, des labbes ou des goélands. Lorsque cela arrive, la femelle peut effectuer une ponte de substitution[3].
L'Eider à lunettes se nourrit essentiellement de crustacés et de mollusques qu'il attrape en plongeant. Il se nourrit également d'insectes pendant la saison de la reproduction[3].
L'eider à lunettes apparaît sur un timbre soviétique de 1972 et un timbre des États-Unis de 1992.
Somateria fischeri
L'Eider à lunettes (Somateria fischeri) est une espèce de palmipède appartenant à la famille des Anatidae.
L'edredone dagli occhiali (Somateria fischeri (Brandt, 1847)[2]) è una grande anatra marina che nidifica sulle coste dell'Alaska e della Siberia nordorientale.
L'edredone dagli occhiali, lungo 52–57 cm, è leggermente più piccolo dell'edredone comune. Il maschio è inconfondibile, con il suo corpo nero, il dorso bianco e la testa giallo-verde con le grandi macchie circolari bianche intorno agli occhi che danno il nome a questa specie. Il richiamo del maschio è un canto debole, e quello della femmina un duro gracidio.
La femmina è di colore bruno intenso, ma nonostante questo si può ancora distinguere da tutte le altre anatre ad eccezione delle altre specie di edredoni sulla base delle dimensioni e della struttura. Gli uccelli immaturi e i maschi adulti eclissati sono simili alla femmina.
Il nido viene edificato sulla tundra, nei pressi del mare, e vi vengono deposte 5-9 uova. Questa specie si immerge alla ricerca di crostacei e di molluschi. Sverna in stormi spesso enormi sui mari dell'Artide, lungo il margine della banchisa polare.
La Lista rossa IUCN classifica Somateria fischeri come specie prossima alla minaccia di estinzione (Near Threatened).[1]
La testa del maschio vista dall'alto
Nido di edredone dagli occhiali
Uova
L'edredone dagli occhiali (Somateria fischeri (Brandt, 1847)) è una grande anatra marina che nidifica sulle coste dell'Alaska e della Siberia nordorientale.
Briļļu pūkpīle[1] (Somateria fischeri) ir liela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputnu suga, kas pieder pie gauru apakšdzimtas (Merginae). Tā ligzdo Sibīrijas ziemeļaustrumos, sākot ar Ļenas deltu, areālam turpinoties līdz Aļaskas ziemeļiem. Ilgstoši nebija zināms briļļu pūkpīles ziemošanas areāls un atbilstoši putna ieradumi ziemas periodā.[2][3] Tas tika atklāts nesenā pagātnē neaizsalstošā jūras apgabalā, pusceļā starp Sentlorensas un Sentmetjū salām Beringa jūrā.[2][4]
Sugai piemīt dzimumu dimorfisms: tēviņi ir krāsaināki un nedaudz lielāki nekā mātītes.[3] Ķermeņa garums ir 50—58 cm, svars tēviņiem ap 1,3—1,8 kg, mātītei ap 1,1—1,9 kg.[4] Salīdzinoši ar citām pūkpīlēm, briļļu pūkpīle ir nedaudz mazāka nekā parastā pūkpīle.
Tēviņa apspalvojums ķermenim ir melns ar baltu muguru. Arī spārni ir melnbalti. Galva daudzkrāsaini zaļi balta (dažādas galvas daļas ir atšķirīgos, zaļos vai baltos toņos) ar lieliem, apaļiem, baltiem acu laukumiem, kurus kā briļļu rāmis ierāmē tumši zaļa vai melna līnija. Galvas apspalvojums nosedz knābja pamatni līdz pat nāsīm. Knābis koši oranžs.[3] Mātīte ir raibumoti tumši brūna ar gaišāk brūniem acu laukumiem. Knābis zilpelēks. Abiem dzimumiem ir koši oranžas kājas.[3] Jaunie putni un tēviņi ārpus vairošanās sezonas ir līdzīgi mātītei.
Briļļu pūkpīle ligzdošanas vietās ierodas maijā vai jūnijā un uz ziemošanas vietām dodas laikā no jūlija līdz augustam.[3][4] Migrācijas lidojumi notiek pa vienam atsevišķi vai nelielās grupās, līdz trīs īpatņiem. Lidojuma laikā briļļu pūkpīle turas tuvu ūdens virsmai. Vasaras mēnešos putni ir aktīvi dienas laikā.[3]
Briļļu pūkpīle barojas, ienirsot zem ūdens, bet tā arī barību uzlasa no ūdens virsmas. Tā galvenokārt barojas ar moluskiem, bet uzlasa arī vēžveidīgos. Vasarā pīles diēta kļūst plašāka, tā barojas arī ar kukaiņiem, zirnekļveidīgajiem, ogām un sēklām.[2][5]
Briļļu pīkpīle ligzdo tundrā nelielu ezeriņu, purvu un upīšu krastos, tuvu jūras krasta līnijai. Sezona sākas maijā vai jūnijā, ligzdo atsevišķiem pāriem vai vaļīgās grupās.[2][3] Dzimumbriedumu briļļu pūkpīles sasniedz 2 gadu vecumā.[3] Katrā sezonā veidojas jauni pāri. Lielākā daļa pāru izveidojas ziemošanas vietā, pirms pavasara migrācijas.[3][5] Ligzda ir uz zemes, ieslēpta augstā zālē.[3]
Zāle tiek nomīdīta ligzdas formā un iegūtā iedobe izklāta ar sausu zāli un dūnām, kuras mātīte sev izplēš no apspalvojuma. Dējumā ir 1—8 olīvzaļas vai gaiši brūnas olas (parasti 3—6 olas). Perē un par mazuļiem rūpējas tikai mātīte.[5] Inkubācijas periods ilgst apmēram 24 dienas. Šajā laikā mātīte ļoti reti atstāj ligzdu. Ja tuvojas ienaidnieki, mātīte ligzdu nepamet, bet cieši pieplok pie zemes, nolaižot galvu un kaklu lejup. Cilvēks var pieiet klāt un pacelt mātīti rokās.[3] Jaunie putni sāk lidot 53 dienu vecumā.[3][5]
Briļļu pūkpīle (Somateria fischeri) ir liela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputnu suga, kas pieder pie gauru apakšdzimtas (Merginae). Tā ligzdo Sibīrijas ziemeļaustrumos, sākot ar Ļenas deltu, areālam turpinoties līdz Aļaskas ziemeļiem. Ilgstoši nebija zināms briļļu pūkpīles ziemošanas areāls un atbilstoši putna ieradumi ziemas periodā. Tas tika atklāts nesenā pagātnē neaizsalstošā jūras apgabalā, pusceļā starp Sentlorensas un Sentmetjū salām Beringa jūrā.
De brileider (Somateria fischeri) is een eend uit de familie van de Anatidae.
Het mannetje heeft een donkere borst en een witte rug en keel. De staart is bruin. De kop is groen, afgezien van een gele, zwartomrande oogvlek. Het vrouwtje is roodbruin met een minder opvallende oogvlek. De lichaamslengte varieert van 60 tot 65 cm.
De brileider voedt zich voornamelijk met planten, maar ook schaaldieren en weekdieren staan op het menu.
Waar de vogels overwinteren werd pas eind vorige eeuw ontdekt. De hele populatie verzamelt zich 's winters in een klein aantal wakken in de Beringzee. Door hun grote aantallen voorkomen de vogels dat de wakken dichtvriezen en ze verzamelen hun voedsel door naar de zeebodem onder de wakken te duiken.
De dieren bouwen hun nest altijd zeer dicht bij de zee onder een struik, en het vrouwtje legt jaarlijks 5 tot 9 eieren.
Hij leeft voor de kust van Alaska en het noordoosten van Siberië.
Bronnen, noten en/of referentiesBrilleærfugl (vitenskapelig navn Somateria fischeri) er en fugl i andefamilien.
Inndelingen følger HBW Alive og er i henhold til Carboneras (2018).[2] Norske navn på arter følger Norsk navnekomité for fugl og er i henhold til Syvertsen et al. (2008, 2017).[3][4] Eventuelle benevnelser i parentes er kun midlertidige beskrivelser, i påvente av et offisielt navn på arten.
Denne ornitologirelaterte artikkelen er foreløpig kort eller mangelfull, og du kan hjelpe Wikipedia ved å utvide den. 
Multimedia w Wikimedia Commons 
Hasło w Wikisłowniku Edredon okularowy (Somateria fischeri) – gatunek ptaka z rodziny kaczkowatych (Anatidae). Gniazduje w północno-wschodniej Syberii i na Alasce[5]. Zimuje głównie na morzu Beringa oraz innych miejscach wolnych od lodu na dalekiej północy. Rzadko zalatuje do zachodniej Palearktyki, łącznie stwierdzony 5 razy (trzy razy w Norwegii i dwa razy na Svalbardzie).
Cechy gatunku
Jest to najmniejszy przedstawiciel rodzaju Somateria. Ubarwieniem przypomina edredona, ale samiec ma czarną pierś (i brzuch), duże okrągłe białe „okulary” (duże owalne białe plamy z czarnymi obwódkami) na przeważająco zielonkawej głowie oraz pomarańczowy dziób, częściowo przesłonięty jedwabistym zielono-białym upierzeniem; samica ma jasnopłowe „okulary” na nieco ciemniejszej rdzawo-brązowej głowie, a tułów rdzawy i gęsto czarno prążkowany. Samiec w szacie spoczynkowej przypomina samicę, ale da się go odróżnić po białych lotkach III rzędu i częściowo białym grzbiecie. Dojrzałość płciową osiąga w drugim roku życia. Gatunek monogamiczny.
Wymiary średnie
Długość ciała: 52-58 cm.
Rozpiętość skrzydeł: 85-90 cm[6].
Edredon okularowy (Somateria fischeri) – gatunek ptaka z rodziny kaczkowatych (Anatidae). Gniazduje w północno-wschodniej Syberii i na Alasce. Zimuje głównie na morzu Beringa oraz innych miejscach wolnych od lodu na dalekiej północy. Rzadko zalatuje do zachodniej Palearktyki, łącznie stwierdzony 5 razy (trzy razy w Norwegii i dwa razy na Svalbardzie).
Glasögonejder[2] (Somateria fischeri) är en andfågel som tillhör släktet ejdrar och som förekommer kring Berings Sund.[3]
Glasögonejdern häckar i små sjöar och andra vattendrag på tundran i Alaska och nordöstra Sibirien. Den är en flyttfågel och länge var dess övervintringsområden okända. Men med hjälp av radiosändarförsedda individer avslöjades det att hela världspopulationen övervintrar i ett litet område mitt i Berings Sund i råkar bland driv- och packis, mellan öarna St. Lawrence Island och St. Matthews Island.[1]
I Europa är den bara sedd i Norge och där är den observerad vid tre tillfällen. Första gången var det en hane vid Vardö 1933. Därefter sågs tre hanar och en hona flyga i Varangerfjorden i februari 1988. 15 juni 1997 sågs därefter en vuxen hane i Finnmark fylke. Den har även setts på Svalbard 2002 och 2012.
Glasögonejdern är med sin längd av 52 till 57 centimeter lite kortare än den vanliga ejdern. Hanen har ett typiskt utseende med sin svarta kropp, sin vita rygg och det gulgröna huvudet. Runt ögonen sitter stora vita fläckar som gett fågeln dess svenska namn. Honan är brunaktig, men genom dess storlek och kroppsbyggnad kan man lätt skilja den från andra änder.
Glasögonejdern bygger sitt bo direkt på marken och lägger fem till nio ägg. Fågeln dyker efter sin föda som består av kräftdjur och blötdjur och i sina vinterkvarter kan den dyka ända till 50 meters djup efter föda..[4]
Tidigare var glasögonejdern en ganska vanlig art inom sitt utbredningsområde, men mellan 1970 och 1990 minskade populationen i Alaska dramatiskt och man registrerade en minskning av häckningsbeståndet på mer än 96% inom detta utbredningsområde som också krympte. Detta resulterade i att fågeln fick statusen sårbar (VU) 1994.[1] Man tror att nedgången i Alaska berodde på jakt och blyförgiftning på grund av hagel. Sedan 1991 har den dock varit fredad i Alaska. Man fruktar också att hela ekosystemet i Berings Sund är i obalans vilket resulterar i mindre föda.
Under perioden 1970-1990 noterades dock ingen minskning av beståndet i Ryssland men dessa uppgifter är osäkra.[4] Vintern 1999 gjordes en uppskattning av antalet övervintrande glasögonejdrar i Berings Sund till cirka 333.000.[5] Detta resulterade i att arten år 2000 fick tillbaka sin status som livskraftig (LC).[1] Sentida studier[6] från den ryska ön Ayopechan visar dock att beståndet där minskar kraftigt, med så mycket som 8% per år 2009-2016. Detta medförde att IUCN 2018 återigen ändrade glasögonejderns hotstatus, nu till nära hotad.[1] Den senaste uppskattningen av världspopulationen är från flygräkningar av övervintrande glasögonejdrar i Berings hav 2010 när 369.122 individer hittades.[7]
Dess vetenskapliga namn är en hyllning till den tyske vetenskapsmannen Johann Fischer von Waldheim.[8]
Wikimedia Commons har media som rör Glasögonejder.
Glasögonejder (Somateria fischeri) är en andfågel som tillhör släktet ejdrar och som förekommer kring Berings Sund.
Vịt nhung đeo kính, tên khoa học Somateria fischeri, là một loài chim trong họ Vịt.[2] Đây là loài vịt biển lớn sinh sản trên bờ biển Alaska và đông bắc Siberia.
Museum specimen
Vịt nhung đeo kính, tên khoa học Somateria fischeri, là một loài chim trong họ Vịt. Đây là loài vịt biển lớn sinh sản trên bờ biển Alaska và đông bắc Siberia.
Область распространения очковой гаги одна из наиболее ограниченных среди всех полярных птиц. Основные места гнездовий этой птицы расположены вдоль арктического побережья России в устьях Колымы и Индигирки, в узкой полосе тундры в промежутке между бассейнами этих рек, а также в районе дельты Юкона на Аляске[4]. Наиболее западной областью в Восточной Сибири, где отмечены гнездовья птицы, следует считать дельту Яны, наиболее восточной — Колючинскую губу[5]. В Америке гаги населяют побережье Аляски от мыса Барроу к югу Бристольского залива[4], а также остров Святого Лаврентия[5].
Зимой прибрежные воды этих всех этих районов покрыты толстым слоем льда, и птицы, по всей видимости, перемещаются к югу на незамерзающие участки Берингова моря. Отдельные залёты этих птиц были зарегистрированы в Калифорнии (1893), в Норвегии (1933, 1970), в Мурманской области (1938), на острове Ванкувер (1962)[4].
Гнездится в узкой прибрежной полосе тундры на небольших протоках, болотцах, лужах. Вне сезона размножения проводит время в открытом море далеко от берегов, вероятно у кромки льдов[2][3].
Как и другие гаги, очковая гага питается преимущественно моллюсками, за которыми ныряет на морское дно. Кроме того, употребляет в пищу ракообразных, а в период размножения на берегу насекомых и их личинки, пауков, семена и побеги трав, ягоды[2].
Начало сезона размножения в мае—июне[2]. К местам гнездовий утки прилетают уже сформировавшимися парами. Колоний не образуют и, как правило, гнездятся обособленно от других гаг, занимая небольшие озёра с низкими болотистыми берегами. Иногда на более крупных водоёмах с изрезанной береговой линией могут гнездиться одновременно несколько пар в непосредственной близости друг от друга. Место для гнезда, обычно на сухом травянистом бугорке с хорошим обзором возле воды, выбирает самка, часто следуя в сопровождении самца. Она выкапывает неглубокую лунку во мху либо в грунте, часто добавляет в неё несколько пучков бурьяна и откладывает 4—5 яиц с интервалом по одному яйцу в сутки[2]. По мере увеличения кладки утка укрывает яйца пухом, выщипывая его из своей груди. Иногда ещё до появления потомства близлежащая лужа пересыхает, и соседний водоём оказывается на значительном удалении от гнезда.
Начало насиживания ещё до кладки последнего яйца, его продолжительность около 24 дней[2]. На полной кладке утка сидит плотно — как и к обыкновенной гаге, к ней можно подойти вплотную и потрогать. Птенцы появляются на свет в течение нескольких часов. Они покрыто буровато-серым сверху и беловатым снизу пухом, и вскоре после вылупления покидают гнездо и следуют за самкой к воде. Пока птенцы не способны летать, семейство держится в стороне от моря на ближайшем к гнезду пресноводном водоёме. Самцы участия в насиживании и ухаживании за потомством не принимают, и покидают самку вскоре после кладки последнего яйца, отправляясь на линьку. Птенцы становятся на крыло в возрасте 50—53 дней, после чего отлетают к морю и выводки рассеиваются[2].
Область распространения очковой гаги одна из наиболее ограниченных среди всех полярных птиц. Основные места гнездовий этой птицы расположены вдоль арктического побережья России в устьях Колымы и Индигирки, в узкой полосе тундры в промежутке между бассейнами этих рек, а также в районе дельты Юкона на Аляске. Наиболее западной областью в Восточной Сибири, где отмечены гнездовья птицы, следует считать дельту Яны, наиболее восточной — Колючинскую губу. В Америке гаги населяют побережье Аляски от мыса Барроу к югу Бристольского залива, а также остров Святого Лаврентия.
Зимой прибрежные воды этих всех этих районов покрыты толстым слоем льда, и птицы, по всей видимости, перемещаются к югу на незамерзающие участки Берингова моря. Отдельные залёты этих птиц были зарегистрированы в Калифорнии (1893), в Норвегии (1933, 1970), в Мурманской области (1938), на острове Ванкувер (1962).
МестообитанияГнездится в узкой прибрежной полосе тундры на небольших протоках, болотцах, лужах. Вне сезона размножения проводит время в открытом море далеко от берегов, вероятно у кромки льдов.
分類 界 : 動物界 Animalia 門 : 脊索動物門 Chordata 亜門 : 脊椎動物亜門 Vertebrata 綱 : 鳥綱 Aves 目 : カモ目 Anseriformes 科 : カモ科 Anatidae 属 : ケワタガモ属 Somateria 種 : メガネケワタガモ S. fischeri 学名 Somateria fischeri (Brandt, 1847) 和名 メガネケワタガモ 英名 Spectacled eider メガネケワタガモ（Somateria fischeri）は、カモ目カモ科ケワタガモ属に分類される鳥類。
夏季にアラスカ州やシベリア北東部で繁殖し、冬季になるとベーリング海やアリューシャン列島へ南下し越冬する[1][2]。
全長55センチメートル[1]。翼長オス25.5-26.7センチメートル、メス24-25センチメートル[2]。翼開張90センチメートル[1]。後肢の色彩は灰緑色[1]。
オスの繁殖羽は眼の周囲が円形状に白い羽毛で被われ、円の外縁が黒く縁取られる[1][2]。額や後頭の羽衣は淡緑色、頸部から背にかけての羽衣は白、胴体の羽衣は黒い[1][2]。嘴の色彩は橙色や暗橙色[1][2]。メスは全身の羽衣が褐色で、眼の周囲が円形状に淡褐色の羽毛で被われる[1]。嘴の色彩は青灰色[1]。
食性は動物食傾向の強い雑食で、主に軟体動物を食べる[1]。繁殖期には昆虫、甲殻類、果実、種子なども食べる[1]。
繁殖形態は卵生。水辺にあるツンドラの高所に巣を作り、4-6個（平均4個）の卵を産む[1][2]。メスのみが抱卵し[1]、抱卵期間は24日[2]。
乱獲や地球温暖化などにより生息数が減少していると考えられている[1]。1970年代における生息数は400,000羽、1990年代における生息数は40,000羽と推定されている[1]。
ペア
巣と卵
この項目は、鳥類に関連した書きかけの項目です。この項目を加筆・訂正などしてくださる協力者を求めています（ポータル鳥類 - PJ鳥類）。 
_-_Weltvogelpark_Walsrode_2012-07.jpg)
_-_Weltvogelpark_Walsrode_2012-01.jpg)
_-_Weltvogelpark_Walsrode_2012-01.jpg)
