Degunradži, degunradžu dzimta (Rhinocerotidae) tāpat kā tapiri (Tapiridae) pieder pie nepārnadžu kārtas (Perissodactyla) apakškārtas Ceratomorpha.
Līdz mūsdienām ir saglabājušās piecas degunradžu sugas. Divas no tām dzīvo Āfrikā, un trīs Āzijas dienvidos. Trīs sugu: Javas, Sumatras un melnā degunradža izdzīvošana mūsdienās ir ļoti kritiska[1]. Arī Indijas degunradzis ir apdraudēts, tam savvaļā ir saglabājušies līdz 2700 indivīdiem. Vislielākā populācija ir baltajam degunradzim - 17500 dzīvnieku[2].
Visi degunradžu dzimtas dzīvnieki ir liela auguma, tie ir vieni no lielākajiem zīdītājiem mūsdienās. Visu piecu sugu degunradži var sasniegt svarā 1 tonnu vai vairāk. Tiem ir bieza āda, kas tos sargā no plēsējiem. Ādas biezums sasniedz 1,5 - 5 cm, kas vietām veidojas no vairākiem ādas slāņiem, kas ir sakārtoti it kā bruņu veidā. Degunradžiem ir relatīvi mazas smadzenes (400-600 g).
Visiem degunradžiem uz deguna ir rags, kas ir veidots no keratīna tāpat kā mati un nagi[3]. Abiem Āfrikas degunradžiem un Sumatras degunradzim ir divi ragi, bet Javas un Indijas degunradzim ir viens rags. Degunradzim ir slikta redze, bet ļoti laba dzirde un oža.
Degunradži ir zālēdāji. Pamatā tie ēd krūmu lapas, lai gan degunradžu gremošanas sistēma ir piemērota, lai sagremotu arī blīvākas augu šķiedras. Atšķirībā no Āzijas degunradžiem Āfrikas degunradžiem nav priekšzobu. Toties viņiem ir spēcīgi priekšdzerokļi un dzerokļi.
Degunradži dzīvo 60 gadus vai ilgāk.
Degunradžu dzimta izdalījās no pārējiem aizvēsturiskajiem dzīvniekiem Eocēna sākumā. Senākie Hyrachyus fosilie kauli no Eocēna laika ir atrasti Ziemeļamerikā. Šim dzīvniekam nav raga, un tas ir līdzīgāks tapiram vai nelielam zirgam nekā degunradzim. Visi degunradži aizvēsturē bija viena dzimta - Rhinocerotoidea, kas Eocēna beigās sadalījās trīs dzimtās: Hirakodontīdi (Hyracodontidae), Aminodontīdi (Amynodontidae) un degunradžu dzimta (Rhinocerotidae).
Hirakodontīdi Hyracodontidae dzimta ir pazīstama arī ar vārdu - skrienošais degunradzis. Spriežot pēc skeleta uzbūves, tas varēja diezgan ātri skriet, un tas izskatījās līdzīgāks zirgam nekā mūsdienu deguradzim. Mazākie hirakodontīdi bija suņa izmērā, bet bezraga Indrikoteriums (Indricotherium) bija vislielākais sauszemes zīdītājs, kāds jebkad ir dzīvojis. Tas bija gandrīz 7 metrus augsts, 10 metrus garš, un tas svēra apmēram 15 tonnas. Degunradzis līdzīgi žirafei barojās ar koku lapām. Tas apdzīvoja visu Eirāzijas teritoriju sākot ar Eocēna vidu un beidzot ar Miocēna sākumu.
Aminodontīdi Amynodontidae dzimta ir pazīstama ar nosaukumu - purva degunradzis. Tas apdzīvoja Ziemeļameriku un Eirāziju starp Eocēnu beigām un Oligocēnu sākumu. Tie izskatījās līdzīgi nīlzirgiem, un arī to dzīves veids bija līdzīgs nīlzirgiem - nepārtraukti uzturoties upēs un ezeros.
Mūsdienu degunradžu dzimta (Rhinocerotidae) pirmo reizi parādījās Eocēna beigās Eirāzijā. Pirmie Rinocerotīdi bija maza auguma, un tie bija daudzi un dažādi, vismaz 26 dažādas degunradžu ģintis, kas apdzīvoja Eirāziju un Ziemeļameriku, līdz Oligocēnā gandrīz visi mazie veidi izmira. Pēdējie degunradži Amerikas kontinentā izmira Pliocēnā.
Zinātnieki uzskata, ka modernie degunradži ir cēlušies Āzijā Miocēna sākumā. Pirms 10 000 gadiem Eiropā dzīvoja divas degunradžu sugas. Viena no tām bija spalvainais degunradzis (Coelodonta), kas dzīvoja Ķīnā jau pirms miljons gadiem, bet Eiropā tas parādījās pirms 600 000 gadiem. Spalvainie degunradži Eiropā ienāca vēl otro reizi - pirms 200 000 gadiem, un tie apdzīvoja Eiropu kopā ar mamutiem. Spalvainos degunradžus tāpat kā mamutus intensīvi medīja pirmatnējie cilvēki. Ledus laikmetā dzīvoja arī milzu degunradži (Elasmotherium), kas bija 5 m gari, to augstums skaustā bija 2 m, un svars tiem apmēram 5 tonnas. Tiem bija viens, bet milzīgs rags un garas kājas skriešanai.
Vislīdzīgākais aizvēsturiskajiem degunradžiem ir Sumatras degunradzis, kas ir izveidojies pirms 15 miljoniem gadu. Sumatras degunradzis ir tuvs radinieks spalvainajam degunradzim, bet tas ir ļoti tāls radinieks pārējiem mūsdienās dzīvojošajiem degunradžiem. Indijas degunradzis un Javas degunradzis ir savstarpēji tuvi radinieki, un abi pārstāv Āzijas degunradžu līniju, kas parādījās pirms 2-4 miljoniem gadu[4].
Divas Āfrikas degunradžu sugas - melnais degunradzis un baltais degunradzis ir ļoti tuvi radinieki, to senči izdalījās no pārējiem degunradžiem pirms 5-11 miljoniem gadu Miocēnā. Abas sugas ir tik tuvas, ka, ja dabā savā starpā sakrustojas, tām ir pēcnācēji[5].
(†) - izmirusi organismu grupa
Degunradži, degunradžu dzimta (Rhinocerotidae) tāpat kā tapiri (Tapiridae) pieder pie nepārnadžu kārtas (Perissodactyla) apakškārtas Ceratomorpha.
Līdz mūsdienām ir saglabājušās piecas degunradžu sugas. Divas no tām dzīvo Āfrikā, un trīs Āzijas dienvidos. Trīs sugu: Javas, Sumatras un melnā degunradža izdzīvošana mūsdienās ir ļoti kritiska. Arī Indijas degunradzis ir apdraudēts, tam savvaļā ir saglabājušies līdz 2700 indivīdiem. Vislielākā populācija ir baltajam degunradzim - 17500 dzīvnieku.
