Zīlīšu dzimta (Paridae) ir viena no dziedātājputnu (Passeri) dzimtām, kas pieder zvirbuļveidīgo kārtai (Passeriformes). Tajā ir 64 sugas, kas sistematizētas 14 ģintīs.[1][2][3] Nesenā pagātnē lielākā daļa sugu tika sistematizētas zīlīšu ģintī (Parus), bet pēdējo gadu DNS pētījumi zīlīšu sistemātiku ir izmainījuši.
Zīlīšu dzimtas sugas ir plaši izplatītas visā pasaulē. Tās sastopamas lielākajā daļā kontinentu: Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Ziemeļamerikā. Ir sugas, kuru izplatība gandrīz sakrīt ar kopējo dzimtas izplatību, bet ir sugas, kas ir endēmiskas nelielām teritorijām.[4] Visplašāk sastopamā ir meža zīlīte (Periparus ater), kas mājo plašā teritorijā Eirāzijā un Ziemeļāfrikā. Toties taigas zīlīte (Poecile cinctus) mājo visā subarktiskajā joslā - Skandināvijā, Āzijas ziemeļos, Aļaskā un Kanādā.
Latvijā sastopamas 7 zīlīšu dzimtas sugas:[5] meža zīlīte (Periparus ater), zilzīlīte (Cyanistes caeruleus), gaišzilā zīlīte (Cyanistes cyanus), cekulzīlīte (Lophophanes cristatus), lielā zīlīte (Parus major), pelēkā zīlīte (Poecile montanus) un purva zīlīte (Poecile palustris).
Ar dažiem izņēmumiem, zīlīšu sugas ārēji ir ļoti līdzīgas. Tie ir kompakti putniņi ar īsiem knābjiem. Atkarībā no pamatbarības knābji var būt gan masīvāki, gan smalkāki. Zīlītēm, kas pamatā barojas ar kukaiņiem, knābji ir smalkāki. Visdīvainākais knābis dzimtā ir zemes zīlītei (Pseudopodoces humilis), šai zīlītei tas ir garš un līks.[4] Dažām sugām ir cekuliņi. Parasti zīlītes ir 10—16 cm lielas, bet zaļā zīlīte (Sylviparus modestus), kas dzimtā ir vismazākā,[3] ir 9 cm gara un sver 5 g. Vislielākā ir sultānzīlīte (Melanochlora sultanea), kuras ķermeņa garums sasniedz 21 cm, bet svars gandrīz 50 g.[3] Vislielākā dažādība dzimtā ir apspalvojuma krāsai.[4]
Zīlītes ir aktīvi, skaļi un sabiedriski putniņi. Ligzdošanas laikā tie ir teritoriāli, bet pēc jauno putnu izlidošanas apvienojas draudzīgos baros. Bieži barā ir sajauktas vairāku sugu zīlītes. Šie putni spēj samērā viegli piemēroties jauniem apstākļiem. Tie ir vieni no inteliģentākajiem putniem, un inteliģences skalā tiek ierindoti uzreiz pēc vārnām, kraukļiem un papagaiļiem.[4]
Zīlītes spēj piemēroties dažādai barībai, tās barojas gan ar sēklām, gan kukaiņiem.[6] Daudzas sugas uzturas cilvēku tuvumā un ziemas periodā labprāt apmeklē putnu barotavas. Atkarībā no tā, vai zīlītes slēpj barību, ornitologi tās iedala divās grupās: barības slēpējās (purva zīlīte, pelēkā zīlīte, meža zīlīte) un neslēpējās (lielā zīlīte, zilzīlīte). Piemēram, pelēkā zīlīte sezonas laikā noglabā aptuveni 15 kilogramus barības.[7]
Zīlītes parasti ligzdo koku dobumos, lai gan ir sugas, kas ligzdu vij uz zemes.[8] Dējumi atkarībā no sugas var būt ļoti dažādi. Piemēram, Himalajos dzīvojošā rūsdibena zīlīte (Periparus rubidiventris) dēj 2 olas, bet Eiropas zilzīlīte 10—14 olas.[9] Daudzām sugām sezonā ir vairāki dējumi, bet daudzām Āfrikā dzīvojošām sugām raksturīga kooperēšanās putnēnu audzināšanā. Pamatā visas zīlīšu sugas veido monogāmus pārus, izņēmums ir zilzīlīte, kas ir poligāma.[10]
Zīlīšu dzimta (Paridae) ir viena no dziedātājputnu (Passeri) dzimtām, kas pieder zvirbuļveidīgo kārtai (Passeriformes). Tajā ir 64 sugas, kas sistematizētas 14 ģintīs. Nesenā pagātnē lielākā daļa sugu tika sistematizētas zīlīšu ģintī (Parus), bet pēdējo gadu DNS pētījumi zīlīšu sistemātiku ir izmainījuši.
.jpg)
